Strāvas kabeļu izmantošanas vēsture ir vairāk nekā 100 gadus

Strāvas kabeļu izmantošanas vēsture ir vairāk nekā 100 gadus. 1879. gadā amerikāņu izgudrotājs TA Edisons ietina džutu uz vara stieņa un vītņoja to dzelzs caurulē, un pēc tam piepildīja ar asfalta maisījumu, lai izveidotu kabeli. Viņš šo kabeli nolika Ņujorkā un bija pionieris pazemes elektropārvades jomā. Nākamajā gadā britu Callender izgudroja ar piķi piesūcinātus strāvas kabeļus, kas izolēti ar papīru. 1889. gadā britu SZ Ferranti starp Londonu un Dartfordu ieklāja 10 kV ar eļļu piesūcinātu kabeli ar izolētu kabeli. 1908. gadā Lielbritānija izveidoja 20 kV kabeļu tīklu. Strāvas kabeļi tiek izmantoti arvien plašāk. 1911. gadā Vācija uzsāka augstsprieguma kabeļu izstrādi, ieklājot 60 kV augstsprieguma kabeļus. 1913. gadā vācietis M. Horhšteds izstrādāja komponentu fāzes ekranētu kabeli, kas uzlaboja elektriskā lauka sadalījumu kabeļa iekšienē un novērsa pieskares spriegumu uz izolācijas virsmas, kas kļuva par atskaites punktu strāvas kabeļu izstrādē. 1952. gadā Zviedrija ziemeļu elektrostacijā ieklāja 380 kV īpaši augstsprieguma kabeļus, saprotot īpaši augstsprieguma kabeļu pielietojumu. Līdz 80. gadiem bija izveidoti 1100 kV un 1200 kV UHV strāvas kabeļi.